Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
samērcēt
samērcēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Mērcot (ko), saslapināt (to).
PiemēriAigars samērcē pirtsslotu ūdeni un brīdi pasautē virs krāsns akmeņiem..
  • Aigars samērcē pirtsslotu ūdeni un brīdi pasautē virs krāsns akmeņiem..
  • Gaļa saglabājas svaiga ilgāku laiku, ja to ietin drānā, kas samērcēta etiķī vai sālsūdeni.
  • Māte nāca ar ūdenī samērcētu dvieli un lika to uz Ala tvīkstošās pieres.
1.1.Pieļaut, arī būt par cēloni, ka (kas) kļūst, parasti ļoti, viscaur, slapjš.
PiemēriInts pašāvās sāns, gribēdams pārlēkt nelielai lāmiņai, bet ielēca tajā un samērcēja kājas.
  • Ints pašāvās sāns, gribēdams pārlēkt nelielai lāmiņai, bet ielēca tajā un samērcēja kājas.
  • «Sāksim nu braukt,.. lietus nāk virsū. Samērcēsim vēl labību..»
  • Dārzā ir rasa, tā spīd ziedu kausos, tā samērcējusi smilgu smalkās bārkstis..
  • Ārā līņāja...Pēc brīža lietus samērcēja plecus.
Stabili vārdu savienojumi
Avoti: 7-1. sējums