sanēt1
sanēt parasti 3. pers., san, pag. sanēja; intrans.
1.Radīt klusas, samērā augstas, vienmērīgas skaņas (par dažiem kukaiņiem). Atskanēt šādām skaņām.
PiemēriApkārt sanēja bites, uz stropiem laizdamās.
2.Berzējoties citam gar citu, vibrējot gaisa plūsmas iedarbībā u. tml., radīt klusas, samērā augstas, vienmērīgas skaņas (piemēram, par augu daļām, smiltīm, stieplēm). Atskanēt šādām skaņām.
PiemēriNakts vēsma trina niedru lapas citu gar citu, un tās sausi sanēja.
2.1.Klusu, samērā augstu, vienmērīgi skanēt (par skaņām).
Piemēri..pāri dārzam pārvēlās apslāpēta sanoša skaņa kā brīvi krītošu lapja čauksti bezvējā..
2.2.Klusu šalkt (parasti par ūdeņiem, viļņiem, arī veļu).
Piemēri..Jūra aiz nokalna san, Dūmakā tāles mirdz zilgi..
3.Būt tādam, kurā skan klusas, samērā augstas, vienmērīgas skaņas (par vietu, telpu, vidi).
PiemēriDruvas san... Lūk, vienā lauka malā neliels vējiņš aizskāra vārpu galus.. un viļņi, cits aiz cita ceļoties un plokot, pārskrēja lauku no malas līdz malai.
Avoti: 7-1. sējums