sazilēt
sazilēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Kļūt, parasti ļoti, zilam vai zilganam.
Piemēri..zeme vēl cieta kā akmens un klāta ar sazilējušu, ledū pārvērtušos sniega kārtu.
- ..zeme vēl cieta kā akmens un klāta ar sazilējušu, ledū pārvērtušos sniega kārtu.
- Mirušās priedes parasti sazilē. Resgalī ap serdi tomēr vēl prāvs aplis dzeltenīgu, smaržīgu gadu rakstu.
- Lai cik nelabvēlīgs būtu pavasaris, vizbulim tas jāapliecina. Ar gundegu dzimtas sīvumu un drosmi šķeļas pat sazilējušas lapas, lai veidotu vietu skaidrajam ziedam.
1.1.Kļūt tādam, kam kāda ķermeņa daļa ir, parasti ļoti, zilgana (par cilvēku). Kļūt, parasti ļoti, zilganam (par ķermeņa daļu).
PiemēriRudme savā apdilušajā skolas kleitiņā izskatījās gluži sazilējusi.
- Rudme savā apdilušajā skolas kleitiņā izskatījās gluži sazilējusi.
- Klinta iemet oglēs pāra sausas malkas pagales un paskalo tējkannā ūdeni - pietiks. «Iedzersi siltu. Lūpas tīri sazilējušas.»
- ..kājas tev ir cauri slapjas, bet rokas vējā gluži sazilējušas.
- pārn. «Nevajag man jūras drosmes. Pašam savas diezgan!» atcirta puisis, dusmās sazilējis kā sīksta paegļa oga.
Avoti: 7-1. sējums