sebu
sebu apst.; novec.
sebi retāk
1.Vēlu.
PiemēriPutniņš, agri cēlies, agri degunu slauka, sebu cēlies, astīti vien rubina.
- Putniņš, agri cēlies, agri degunu slauka, sebu cēlies, astīti vien rubina.
- Priedes šņāks, un tajā vakarā sebu gar jūru meitene nāks.
- ..šis komponists taču zēnu aktīvās muzicēšanas gaitās parādījies samērā sebu.
- Ko, dēliņi, tu dabūji, sebu dzimis māmiņai?
2.Garām [1] (1).
PiemēriArī mums, arī mums tas [lietus] nav pagājis sebu!
- Arī mums, arī mums tas [lietus] nav pagājis sebu!
- Viss paies garām, viss paies sebu kā īsā diena, pret nakti kas brien.
- Iet visi vilcieni sebu, Pa tumsu vilcieni iet, Un konduktors pavēsta, šķiet, Ka pieturu tālāk nebūs.
3.Zemu.
PiemēriDarba vēl milzums. Bet saule jau sebu. Ilgi vēl atelpas nebūs.
- Darba vēl milzums. Bet saule jau sebu. Ilgi vēl atelpas nebūs.
- Kā apmāts ej pēc cilvēkdzelmes, Bet saule augstu iet un sebu, Un augstāk vēl ir ledus zvaigznes..
Avoti: 7-1. sējums