skaļums
skaļums -a, v.; parasti vsk.
1.fiz. Dzirdamības pakāpe, kas subjektīvi raksturo skaņas intensitāti.
PiemēriSkaļuma mērvienības.
2.Stāvoklis (apkārtnē, dabā, vidē u. tml.), kad ir stipras skaņas.
PiemēriPie upes lejā ir skaļums un dzīvība.
2.1.Stāvoklis, kad daudzi (no klātesošajiem) runā, dzied, smejas u. tml.
PiemēriViss aprimis un sastindzis. Skaļums un smiekli tikai ap skolnieku slidotavām pilsētas apstādījumos.
3.Stāvoklis, kad (piemēram, nozarē, procesā) ir intensīva darbība, rosība, arī notikumi.
Piemēri..darbu netrūka, netrūka mērniecības dzīves skaļuma, un klusumam laika atlika maz.
5.Vispārināta īpašība → skaļš2, šīs īpašības konkiēta izpausme.
PiemēriPēc pilsētas skaļuma un ielu izgarojumiem galva reiba neparastā dzidrumā un klusumā.
6.Vispārināto īpašība → skaļš3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriVidvuds: Meitene vienīgi baidījās, vai es pie slimnieka gultas mācēšot apvaldīt savu skaļumu..
7.Vispārināta īpašība → skaļš4, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriDora Stučka visu mūžu turējās ēnā, bez lieka skaļuma darīdama vajadzīgu un sabiedriski derīgu darbu..
Avoti: 7-1. sējums