skaņot
skaņot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.mūz. Regulējot panākt, ka (mūzikas instrumentam, tā detaļām, piemēram, stīgām, mēlītēm) rodas noteikts skaņas augstums.
PiemēriMūziķi, ieņēmuši savas vietas, skaņoja instrumentus. Pie pults iznāca diriģents.
- Mūziķi, ieņēmuši savas vietas, skaņoja instrumentus. Pie pults iznāca diriģents.
- Pirms pianīno nokļūst pie pircējiem, tas četrreiz tiek skaņots.
- Uz ēveļsola sēd Krists un, skaņodams vijoli, trinkšķina stīgas.
- pārn. Jau ar pirmajām taktīm te [skaņdarbā] eksponēta tipiski romantiska situācija - trauslas dvēseles dzīves.. pretstats citā emocionālā gammā skaņotai ārpasaulei, videi (kaprīzie, robustie piesitieni klavieru partijā).
2.tehn. Ar attiecīgajiem paņēmieniem panākt, ka (ierīcei, aparātam u. tml.) rodas vēlamais tehniskais stāvoklis.
PiemēriSkaņot radiouztvērēju.
- Skaņot radiouztvērēju.
- Skaņot antenu.
Avoti: 7-1. sējums