Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
skuķe
skuķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.; sar.
1.Meitene1. Skuķis.
PiemēriGundegas skopajās atmiņās Dagmāra bija palikusi kā izstīdzējusi, neglīta, garstilbaina skuķe.
  • Gundegas skopajās atmiņās Dagmāra bija palikusi kā izstīdzējusi, neglīta, garstilbaina skuķe.
  • Trešā stāva balkonā sīka skuķe brūnā skolnieces apģērbā visu laiku sēd nepakustēdamās..
  • Tāds patīkams cilvēks,.. bet ar darbu skolā netiek galā. Kas sagrāvis viņa autoritāti, ka šie zeņķi un skuķes uzdrošinās viņu neklausīt?
1.1.Nepieredzējusi, arī nenopietna jauniete.
PiemēriVienā rudens svētdienā atnāca atkal Andrejs uz pirtiņu ciemoties, bet viņam līdzi kāda pavisam sveša skuķe. Vēlāk, projām ejot, viņa pat noliecās bučot Ilzei [Andreja mātei] roku.
  • Vienā rudens svētdienā atnāca atkal Andrejs uz pirtiņu ciemoties, bet viņam līdzi kāda pavisam sveša skuķe. Vēlāk, projām ejot, viņa pat noliecās bučot Ilzei [Andreja mātei] roku.
  • Katra skuķe Pērkonu Annai bija kā skabarga acī, it kā tās būtu vainīgas pie viņas vientuļās sievietes likteņa..
Avoti: 7-1. sējums