smīnīgs
smīnīgs -ais; s. -a, -ā
smīnīgi apst.
1.Tāds, kas smīn. Tāds, kas bieži mēdz smīnēt. Arī zobgalīgs, ironisks, nievīgs.
Piemēri..smīnīgs stūrmanis ar acīs ierakstītu nekaunību sacīja, ka kailas astes, bez šaubām, varot nepatikt, tomēr žurku klātbūtne [uz kuģa] esot laba zīme..
- ..smīnīgs stūrmanis ar acīs ierakstītu nekaunību sacīja, ka kailas astes, bez šaubām, varot nepatikt, tomēr žurku klātbūtne [uz kuģa] esot laba zīme..
1.1.Tāds, kurā izpaužas zobgalība, ironiskums, nievīgums.
PiemēriMeitenes smīnīgi noskatās, kā Rūdis nikni spārdās pa vagām, bet neviena pamesta kartupeļa nevar atrast.
- Meitenes smīnīgi noskatās, kā Rūdis nikni spārdās pa vagām, bet neviena pamesta kartupeļa nevar atrast.
- ..gājēji likās smīnīgi nopētām manas drēbes, kas no ilgās glabāšanas bija saburzījušās un izskatījās kā aizlienētas.
- «Nolūko tikai labi naudīgu vīru, tad varēsi nestrādāt,» tante smīnīgi saka..
1.2.Tāds, kura izteiksme ir saistīta ar smīnu (parasti par seju, lūpām, acīm).
PiemēriSamulsis puisis skatījās tēvoča smīnīgajā sejā..
- Samulsis puisis skatījās tēvoča smīnīgajā sejā..
- Piere bija augsta, domīga, bet lūpas sakniebtas kā lepnā, kā smīnīgā vaibstā.
Avoti: 7-2. sējums