smacēt
smacēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Saturot ko kaitīgu, arī samazinot, pārtraucot gaisa pievadi, būt par cēloni tam, ka (elpošana, elpošanas orgānu darbība) tiek apgrūtināta. Šādā veidā būt par cēloni tam, ka (kādam) rodas, parasti dzīvību apdraudoši, elpošanas traucējumi. Arī slāpēt1.
PiemēriKatiņš bija jau uguns vietā. Dūmi smacēja elpu...
1.1.intrans.
Piemēri..bija grūti elpot, jo trūdiem piesmirkušais gaiss spiedās un ķērās trahejā un bronhos, smacēja un slāpēja..
1.2.pārn. Spēcīgi ietekmēt (kādu), parasti nevēlami (par psihisku stāvokli).
PiemēriNeizpratne un dusmas mani smacēja, šķita, ka telpā trūkst gaisa..
1.3.pārn. Pārvarēt, nomākt (parasti psihisku stāvokli, tā izpausmi).
PiemēriAsaras lija aumaļām pār vaigiem.., un Pāvils iecirta zobus spilvenā, lai smacētu stiprās raudas.
Avoti: 7-2. sējums