smirdēt
smirdēt smirdu, smirdi, smird, pag. smirdēju (3. pers. arī smirda, 1. konj.); intrans.
1.Radīt smaku, būt tādam, no kā izplatās smaka.
PiemēriTe [fabrikā] saveda smirdošus kaulus, kurus pārstrādāja par smirdošiem mēsliem.
- Te [fabrikā] saveda smirdošus kaulus, kurus pārstrādāja par smirdošiem mēsliem.
- No plīts veļas zili dūmi un smird pēc deguma. Gaļa uz pannas pārvērtusies oglē.
- «Kā tu vari mani tādu... pēc kūts smirdu.»
Stabili vārdu savienojumiNauda nesmird.
- Nauda nesmird sar. — Saka, krājot, izmantojot negodīgi iegūtu naudu.
1.1.Būt tādam, kur rodas, izplatās smaka (piemēram, par telpu, vietu, vidi).
Piemēri..nekā priecīga te [kaulu miltu fabrikā] nebija. Toties smirdēja visa apkārtne. Smirdēja asi, pretīgi, līdz nelabumam.
- ..nekā priecīga te [kaulu miltu fabrikā] nebija. Toties smirdēja visa apkārtne. Smirdēja asi, pretīgi, līdz nelabumam.
- Sāji putekļi kož rīklē un acīs, gaiss pilns pernicas un terpentīna izgarojumu. Liekas, es nobeigšos vai zaudēšu prātu šai smirdošajā caurumā..
Avoti: 7-2. sējums