Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
smīnīgs
smīnīgs -ais; s. -a, -ā
smīnīgi apst.
1.Tāds, kas smīn. Tāds, kas bieži mēdz smīnēt. Arī zobgalīgs, ironisks, nievīgs.
Piemēri..smīnīgs stūrmanis ar acīs ierakstītu nekaunību sacīja, ka kailas astes, bez šaubām, varot nepatikt, tomēr žurku klātbūtne [uz kuģa] esot laba zīme..
1.1.Tāds, kurā izpaužas zobgalība, ironiskums, nievīgums.
PiemēriMeitenes smīnīgi noskatās, kā Rūdis nikni spārdās pa vagām, bet neviena pamesta kartupeļa nevar atrast.
1.2.Tāds, kura izteiksme ir saistīta ar smīnu (parasti par seju, lūpām, acīm).
PiemēriSamulsis puisis skatījās tēvoča smīnīgajā sejā..
Avoti: 7-2. sējums