spīdzināt
spīdzināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Izraisīt (kādam) fiziskas sāpes, psihiskas ciešanas vai draudēt ar tām, lai panāktu, ka (tas), piemēram, atzīstas, piekrīt veikt kādu uzdevumu, darbību.
PiemēriViņu ilgi spīdzināja, atlauza rokas uz muguras un uzvilka gaisā, ar gumijas steku sita pa kāju apakšām. Lēja ūdeni mutē. Dūra adatas zem nagiem.
1.1.Ļoti mocīt (dzīvnieku).
PiemēriNo kādas sēklas uzdīgst tas, kas spēj spīdzināt dzīvnieku un sakropļot cilvēku?
1.2.pārn. Būt par cēloni tam, ka kāds, parasti ilgstoši, izjūt fiziskas sāpes, ciešanas (piemēram, par vides iedarbību).
PiemēriJau pusstundu stāvam klajā laukumā, kur mūs krietni spīdzina ledains vējš.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) izraisās psihiskas ciešanas, arī ļoti nepatīkams pārdzīvojums. Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nokļūst grūtā, arī ļoti nevēlamā situācijā. Mocīt (2).
Piemēri«Ko jūs spīdzināt to bērnu?» vecāmāte sarosās par jaunu. «Vai neredzat, ka viņš samiegojies? Es ar viņu mierīgi tikšu galā.»
Avoti: 7-2. sējums