spīdzināt
spīdzināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Izraisīt (kādam) fiziskas sāpes, psihiskas ciešanas vai draudēt ar tām, lai panāktu, ka (tas), piemēram, atzīstas, piekrīt veikt kādu uzdevumu, darbību.
PiemēriViņu ilgi spīdzināja, atlauza rokas uz muguras un uzvilka gaisā, ar gumijas steku sita pa kāju apakšām. Lēja ūdeni mutē. Dūra adatas zem nagiem.
- Viņu ilgi spīdzināja, atlauza rokas uz muguras un uzvilka gaisā, ar gumijas steku sita pa kāju apakšām. Lēja ūdeni mutē. Dūra adatas zem nagiem.
- Viņu spīdzināja līdz nesamaņai un beidzot Kuncu mežā nošāva.
- Gūstekni [karagūstekni] nedrīkst ne fiziski, ne morāli spīdzināt, lai tādā veidā iegūtu kādas ziņas.
1.1.Ļoti mocīt (dzīvnieku).
PiemēriNo kādas sēklas uzdīgst tas, kas spēj spīdzināt dzīvnieku un sakropļot cilvēku?
- No kādas sēklas uzdīgst tas, kas spēj spīdzināt dzīvnieku un sakropļot cilvēku?
- «Tu bērnībā.. spīdzināji dzīvniekus, es atceros, brāl, tu mūsu runcim asti nocirti.»
1.2.pārn. Būt par cēloni tam, ka kāds, parasti ilgstoši, izjūt fiziskas sāpes, ciešanas (piemēram, par vides iedarbību).
PiemēriJau pusstundu stāvam klajā laukumā, kur mūs krietni spīdzina ledains vējš.
- Jau pusstundu stāvam klajā laukumā, kur mūs krietni spīdzina ledains vējš.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) izraisās psihiskas ciešanas, arī ļoti nepatīkams pārdzīvojums. Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nokļūst grūtā, arī ļoti nevēlamā situācijā. Mocīt (2).
Piemēri«Ko jūs spīdzināt to bērnu?» vecāmāte sarosās par jaunu. «Vai neredzat, ka viņš samiegojies? Es ar viņu mierīgi tikšu galā.»
- «Ko jūs spīdzināt to bērnu?» vecāmāte sarosās par jaunu. «Vai neredzat, ka viņš samiegojies? Es ar viņu mierīgi tikšu galā.»
- ..esmu jautājis skolotājām, kādēļ viņas tā spīdzina skolēnus, kāpēc šāda nevajadzīga svešu domu atkārtošana..
- Ak, manas domas! Spīdziniet un mokiet, Bet tikai nāciet, tad kad vakars nāk.
Avoti: 7-2. sējums