spindzēt
spindzēt spindzu, spindzi, spindz, pag. spindzēju
spingt spindzu, spindz, spindz, pag. spindzu; intrans.
1.Radīt smalkas, augstas, vienmērīgas skaņas (parasti par kukaiņiem). Atskanēt šādām skaņām.
PiemēriValdīja tik dziļš klusums visapkārt, ka dzirdēja spindzam zemes biti, pārlaižoties no vienas puķītes uz otru.
2.parasti 3. pers. Radīt smalkas, augstas, vienmērīgas skaņas (parasti par izšautām lodēm). Atskanēt šādām skaņām.
Piemēri..visus viņa prātus saistījusi vācu ložu spindzēšana. Tas svelpj mums pāri viena pēc otras, sākdamas spindzēt arvien zemāk..
3.parasti 3. pers. Darbojoties, arī tiekot pakļautam spiediena, trieciena u. tml. iedarbībai, radīt smalkas, augstas, vienmērīgas skaņas (piemēram, par iekārtām, ierīcēm, priekšmetiem).
PiemēriDzija tinās uz spoles te rupja, te pārlieku tieva, un drīz pavediens pārtrūka un spole spindzēdama griezās tukšgaitā.
4.parasti 3. pers. Būt tādam, kurā skan smalkas, augstas, vienmērīgas skaņas (par vietu, telpu, vidi).
PiemēriStacija dun un spindz.
5.parasti 3. pers.; parasti divd. formā: spindzošs. Būt smalkam, augstam, vienmērīgam (par skaņu).
PiemēriSpindzošas zvana skaņas.
Avoti: 7-2. sējums