spirināties
spirināties -inos, -inies, -inās, pag. -inājos; refl.
1.Vairākkārt strauji, spēcīgi kustināt savas ķermeņa daļas (parasti, lai atbrīvotos, arī vairītos no kāda, kā) – par cilvēkiem.
PiemēriGan kārpījos, gan spirinājos, bet ko nu bez kājas šiem atturēsies pretī. Bija jāpadodas.
- Gan kārpījos, gan spirinājos, bet ko nu bez kājas šiem atturēsies pretī. Bija jāpadodas.
- ..man šo īskājaino meiteni gribas noskūpstīt. Diez ko viņa darītu, ja es pamēģinātu. Droši vien spiegtu un spirinātos.
- Guna paķer dēlēnu klēpī, bet tas spirinās, lai tiktu zemē..
1.1.Vairākkārt strauji, spēcīgi kustināt savu ķermeni, tā daļas (parasti, lai atbrīvotos, arī vairītos no kā) – par dzīvniekiem.
Piemēri..makšķeres galā spirinājās maza, spoža zivtele. Tas bija jugliņš.
- ..makšķeres galā spirinājās maza, spoža zivtele. Tas bija jugliņš.
- Viņa ir veca un gudra aita: nespirinās un nebrēc..
1.2.pārn.; sar. Enerģiski pretoties kādam, nepakļauties kāda ietekmei, gribai.
Piemēri..viņa, kā kura katra māte, neļaus puisim aiziet tieši dibenā. Neļaus, un lai viņš spirinās, cik grib.
- ..viņa, kā kura katra māte, neļaus puisim aiziet tieši dibenā. Neļaus, un lai viņš spirinās, cik grib.
- Gan tagad birs rājieni vai pat kas sliktāks. Likumi paliek likumi, un tiem neklājas spirināties pretī.
- Klāvs: Es tavā vietā gan tā nepalaistos, es jau nu spirinātos pretī... es vēl viņiem parādītu, kas es esmu!
Avoti: 7-2. sējums