spitālīgs
spitālīgs -ais; s. -a, -ā
1.Tāds, kas slimo ar spitālību.
PiemēriKā spitālīgu vai mēra apsēstu viņa to aizveda prom, lielceļa grāvi un egli mežā viņa tai bij novēlējusi.
1.1.lietv. nozīmē: spitālīgais, -ā, v.; spitālīgā, -ās, s. Cilvēks, kas slimo ar spitālību.
PiemēriSpitālīgo jautājums bija cieši saistīts ar baznīcu un tās iestādījumiem. Ap šo slimību tinās noslēpumainības plīvurs.
Avoti: 7-2. sējums