sprēgoņa
sprēgoņa -as, s.
1.parasti vsk. Ilgstošu nepārtrauktu īslaicīgu, asu trokšņu kopums, kurš parasti rodas, kam degot, salā plaisājot.
Piemēri«Vai jūs visu ceļu nācāt kājām?» viņa beigu beigās neizturēja ieilgušo nerunību, kuru aizpildīja vienīgi pagaļu sprēgoņa un pulksteņa tikšķēšana.
- «Vai jūs visu ceļu nācāt kājām?» viņa beigu beigās neizturēja ieilgušo nerunību, kuru aizpildīja vienīgi pagaļu sprēgoņa un pulksteņa tikšķēšana.
- Mežs liesmo ar savādu baigu sprēgoņu un rūkoņu.
- Pavasara agrumā mūs modināja ledus sprēgoņa upē, vasarā - krāču murdoņa.
2.Stiprs sals. Sprēgonis.
PiemēriMāte: Ieva priekš manis tik salta kā ledus gabals sprēgoņa.
- Māte: Ieva priekš manis tik salta kā ledus gabals sprēgoņa.
- Viņš uzmet milzīgu kūkumu kā runcis, kas janvāra sprēgoņa ārpusē uz sliekšņa pamests..
Avoti: 7-2. sējums