stādaigs
stādaigs -a, v.; apv.
1.Zedenis.
PiemēriCirvi paņēmis, [Upīšu Mārtiņš] pie egļu zaru blāķa darināja stādaigus, sēta pret Lauras puķu dārzu izšķobījusies robiem un steidzīgi aizlāpāma.
1.1.pārn. Garš, tievs cilvēks.
PiemēriAugumā [vectēvs] neliels.. Par savu augumu viņš priecājās: «Kas no tiem garajiem stādaigiem; ne viņus apģērbt, ne paēdināt.»
Avoti: 7-2. sējums