stērbele
stērbele -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Apakšējā (apģērba gabala) daļa, mala.
PiemēriKamēr vīri cēla un izbēra ratos pēdējās kastes kartupeļu, sievas atlieca muguras. Nopurināja svārku stērbeles.
- Kamēr vīri cēla un izbēra ratos pēdējās kastes kartupeļu, sievas atlieca muguras. Nopurināja svārku stērbeles.
- Mātes brunču stērbelē ieķēries, bērns tek līdzi darbos sētā un druvā.
- Ģērbies melnos, garos svārkos ar divām pogām jostasvietā mugurā un spīdošos zābakos ar biezām pēdām, tas grozījās kā vilciņš, svārku stērbelēm ik brīžam pašķiroties..
- Auksts vējš purināja mēteļa stērbeles un līda aiz piedurknēm.
- pārn. Kāpēc raksti?.. patētika noķer aiz stērbeles un.. nodveš: «Tu raksti tāpēc, ka nevari nerakstīt.»
Stabili vārdu savienojumiLaizīt (arī bučot) (svārku) stērbeles.
- Laizīt (arī bučot) (svārku) stērbeles idioma — vienk. Būt ļoti pazemīgi iztapīgam, glaimīgam (kā priekšā).
2.Atplēsta, ieplēsta (kā, piemēram, apģērba, auduma, papīra) daļa.
PiemēriViņš noplēsa krekla stērbeli un apsēja ap ievainojumu.
- Viņš noplēsa krekla stērbeli un apsēja ap ievainojumu.
- Marei bēgot uz durvīm, atskan drēbes plīsiena troksnis, un gaisā nopland balta stērbele. Kleita lupatās.
- Visvairāk mani kaitina lasītāji, kas sūta cildinājuma vēstules un jūsmīgas cieņas liecības uz saņurkātām, no burtnīcas nevīžīgi izrautām lapelēm, kam nav pat apgrieztas plēsuma stērbeles.
Avoti: 7-2. sējums