stīdzēt
stīdzēt stīdzu, stīdzi, stīdz, pag. stīdzēju
stīgt stīdzu, stīdz, stīdz, pag. stīdzu, retāk slīgstu, stīgsti, stīgst, pag. stīgu; intrans.
1.Augot veidoties garam, tievam, arī vārgam (parasti nelabvēlīgos apstākļos) — par augiem, to daļām. Augot veidoties garam, arī tievam (parasti kādā virzienā).
PiemēriZem tiem [alkšņiem] leknajā miklumā stīdzēja garkājaini, trausli baltie vizbuli..
1.1.Augot veidoties, parasti nevēlami, garam, tievam (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām).
PiemēriČetrpadsmit gadu vecumā Paulis sāka stīdzēt uz augšu un sasniedza tēva garumu.
2.parasti 3. pers. Izplatīties (kar), veidojot tievu, šauru, garu formu (piemēram, par dūmiem, šķidrumu, gaismu).
Piemēri..galda vidū dega svece, stīdzēja un mutuļoja cigarešu dūmi.
2.1.Būt novietotam, atrasties (kur, kādā virzienā) — par ko tievu, šauru, garu.
PiemēriViegli dūmakaina pusdienas saulē zila stīdzēja upe.
Avoti: 7-2. sējums