stakle
stakle -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Sazarojuma vietas starpa (parasti kokaugiem, to zariem). Divžuburains zars, stumbrs.
Piemēri«Vālodze,» saka Andrieviņš. «Tā jau allaž savu pērkli iekarina ozola vai bērza zaru staklē.»
1.1.Priekšmets, kas izveidots (parasti no koka) ar šāda veida starpu, žuburu. Divžuburains miets.
PiemēriAgrāki [agrāk] visi aruši ar paegļu stakli.
2.novec. Mietveida, stabveida balsts.
PiemēriGultu [vedot] nolika pār ratiem, tēvs iesēdās tajā - lai dēlīši nekrīt laukā un stāv stingri, ka stakles nemetas pie riteņiem.
3.novec. Kājstarpa. Bikšu staru savienojuma vieta.
PiemēriOļeņka pieglaužas mātes augšstilbam, apķeras tā, ka Ilgas kleita piekļaujas gurnam cieši, cieši un ievelkas staklē.
4.novec. Ceļa sazarojums vai krustojums.
PiemēriCeļa staklē bijusi viena liepa.
Avoti: 7-2. sējums