stomīties
stomīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; reti
1.Runāt nedroši, vilcinoties, parasti aiz neziņas, šaubām.
Piemēri«Baronlielskungs,» viņš pēc brītiņa sacīja stomīdamies un skatījās cieti baronā, «baronlielskungs... tas ir... vārds... kuru es... nevaru pieņemt.»
- «Baronlielskungs,» viņš pēc brītiņa sacīja stomīdamies un skatījās cieti baronā, «baronlielskungs... tas ir... vārds... kuru es... nevaru pieņemt.»
- «Pagaidiet, es - es nācu...» Jā, tagad viešņa tomēr.. stomās un meklē īstos vārdus, lai uzsāktu sarunu, kuras dēļ tā ieradusies.
- «Un visās sanāksmēs [Ramona] runā. .. Pieklājīgi, bez papīra runā. Nemaz nestomās.»
1.1.Izturēties nedroši, bikli, parasti aiz neziņas, šaubām.
Piemēri..aizjoņo [uzbrukumā] kaimiņu posms, ko komandē Spandegs. Tagad ir mūsējā kārta, bet posma vecākais bija [kritušais] Lejiņš, Miķelsons vēl nav atgriezies - un mēs ar Konrādu stomāmies, kam komandēt.
- ..aizjoņo [uzbrukumā] kaimiņu posms, ko komandē Spandegs. Tagad ir mūsējā kārta, bet posma vecākais bija [kritušais] Lejiņš, Miķelsons vēl nav atgriezies - un mēs ar Konrādu stomāmies, kam komandēt.
- Parasti viņš siroja viens. Pagalmā iegājis, viņš ilgi nestomījās, bet soļoja uz pagrabu.
- Cilvēks apstājās pie kādām durvīm un brīdi it kā stomījās neziņā: iet iekšā vai neiet?
Avoti: 7-2. sējums