sveķots
sveķots -ais; s. -a, -ā
sveķoti apst.
1.Divd. → sveķot.
2.Sveķains1.
PiemēriViņi tūliņ iegāja istabā, kas smaržoja pēc ķimenēm un vīstošām kumelītēm, pēc saulē sasilušas svekotas priedes..
- Viņi tūliņ iegāja istabā, kas smaržoja pēc ķimenēm un vīstošām kumelītēm, pēc saulē sasilušas svekotas priedes..
- ..Ringolds Miervaldis iemeta sprakšķošajā ugunskurā vēl vienu krietnu sveķotu zaru.
- Pa aleju viņš aizbrauca līdz.. kastaņiem, kuriem nupat sprāga pušu īkšķa lielie, sveķotie pumpuri..
- Tie bija būvstrādnieki, kas svekotām un darba kreveļotām rokām meža zaļumā cirta gaišus namus.
3.Sveķains2.
Piemēri..mežs klusēja. Ne zariņš neiešalcās... Karsts, valgs, sveķots gaiss aprasināja man pieri un degunu.
- ..mežs klusēja. Ne zariņš neiešalcās... Karsts, valgs, sveķots gaiss aprasināja man pieri un degunu.
- Latvju mežu sveķotā smarža viņai nāca līdz, tāda neizsakāma vienkāršība un sirsnība.
Avoti: 7-2. sējums