svētums
svētums -a, v.; parasti vsk.
1.rel., mit. Vispārināta īpašība → svēts1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriTēvreizi noskaitījis, Arps [mācītājs] pacēla vareno galvu.. Neizskatījās tik dusmīgs kā citām reizēm, tikai piemēroti neapmierināts un īgns, kā to prasīja dievkalpojuma svētums.
- Tēvreizi noskaitījis, Arps [mācītājs] pacēla vareno galvu.. Neizskatījās tik dusmīgs kā citām reizēm, tikai piemēroti neapmierināts un īgns, kā to prasīja dievkalpojuma svētums.
1.1.arī dsk. Svēts priekšmets, svēta parādība, darbība u. tml.
PiemēriDievnama svētumi.
- Dievnama svētumi.
2.Vispārināta īpašība → svēts2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriDusmu svētums.
- Dusmu svētums.
- Pārliecības svētums.
2.1.arī dsk. Tas, kas (kādam) ir ļoti nozīmīgs. Tas, kas ir saistīts ar (kāda) visdziļākajām jūtām, godu.
PiemēriTe aizskāra viņa [jaunsaimnieka] svētumu - zemi un vīra pašcieņu.
- Te aizskāra viņa [jaunsaimnieka] svētumu - zemi un vīra pašcieņu.
- Zeme un darbs - dzīves pamatvērtības, kas cauri gadu simtiem devušas spēku cilvēkam.. Vēl mūsu vecvectēviem tās eksistēja nedalāmā vienībā. Zeme bija viņu svētums un mūža piepildījums.
Avoti: 7-2. sējums