tīksmīgs
tīksmīgs -ais; s. -a, -ā
tīksmīgi apst.
1.Tāds, kas izraisa tīksmi. Tīksms.
PiemēriTīksmīgs siltums.
- Tīksmīgs siltums.
- Tīksmīgas smaržas.
- Viņam ienāca prātā, ka viņš guļ mazliet miklā gultā, biezu, mīkstu segu galvai pārvilcis. Kā bērnībā, kad tā domāja noslēpies, lai māte neceltu no tīksmīgās rīta snaudas.
- Piekļauju plaukstas pie saulē sasiluša parka sola atzveltnes un ļaujos tīksmīgajai domai, ka Andulim labi veicies eksāmenos.
- Tīksmīgi atlaidies baltajos palagos, Šiliņš iedomājās, ka atkal viena diena pavadīta.
1.1.Saistīts ar tīksmi, tai raksturīgs.
PiemēriĶērāmies pie pankūku cepšanas. Kādu ievārījumu es gribot klāt? Ābolu vai... vai ķiršu? Pie vārda «ķiršu» viņas sārtais mēles galiņš tīksmīgi pieskārās sārtajai augšlūpai.
- Ķērāmies pie pankūku cepšanas. Kādu ievārījumu es gribot klāt? Ābolu vai... vai ķiršu? Pie vārda «ķiršu» viņas sārtais mēles galiņš tīksmīgi pieskārās sārtajai augšlūpai.
- Zirgs tīksmīgi nospraustajās, - Rīgas akmeņu klajš izbeidzies, sākās godīgs, mīksti sabraukts Maskavas lielceļš.
Avoti: 7-2. sējums