taisnprātīgs
taisnprātīgs -ais; s. -a, -ā
taisnprātīgi apst.
Taisnīgs, godīgs.
PiemēriTaisnprātīgs cilvēks.
- Taisnprātīgs cilvēks.
- Taisnprātīgs spriedums.
- Rīkoties taisnprātīgi.
- ..tēvs man bija ļoti asas, cietas dabas, kaut arī godīgs, taisnprātīgs, taču pārāk straujš..
- Mani viņa nemīlēja. Tālab, ka Rūdolfs mani, tādu vecu un nesmuku, bija apņēmis par sievu. Tomēr ļauna arī nebija. Taisnprātīga.
- Jau 1921. gada februāri [Alfrēds] Kalniņš jūt nepieciešamību savu ierēdņa karjeru beigt, viņš aiziet no darba Izglītības ministrijā, jo saprot, ka ar savu taisnprātīgo izturēšanos ir baltais zvirbulis vispārējas bezatbildības atmosfērā..
Avoti: 7-2. sējums