taisnoties
taisnoties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos; refl.
Skaidrot savu rīcību, izturēšanos (parasti, norādot uz to cēloņiem), aizstāvēt sevi (ar kādiem pamatojumiem, pierādījumiem, u. tml.).
PiemēriGari taisnoties.
- Gari taisnoties.
- Neveikli taisnoties.
- Varētu mēģināt taisnoties ar to, ka nezinājis, kas pudelē. Bet kss to ticēs?
- «Ko tad es tev varēju stāstīt, ja pats nekā nezināju,» Ceplis jutās vainīgs un tādēļ taisnojās Austras priekšā.
- Ielūkojies patrepē, viņš atklājis paviršu darbu, bet vainīgais taisnojies: «Te taču neviens neredz.»
- Kāds: Jūs gribējāt man kaut ko sacīt? - Zīra: Jā. Ļaujiet man attaisnoties! - Kāds: Nav nekā tāda, ko es jums varētu pārmest. - Zīra: arī es tā ceru. Bet es gribētu taisnoties pati sev.
Avoti: 7-2. sējums