temperaments
temperaments -a, v.
1.psih. Noturīgs likumsakarīgi saistītu personības individuālo īpašību kopums, kas cilvēka attiecībās ar ārējo pasauli raksturo galvenokārt psihisko norišu dinamikas savdabību.
PiemēriI. Pavlovs ir pierādījis, ka temperamentu - jūtu galveno regulētāju - nosaka smadzenēs notiekošo nervu procesu (uzbudinājuma un kavēšanas) spēks un ātrums, cilvēka jūtu bagātība, emocionālās uztveres savdabība.
Stabili vārdu savienojumiFlegmatisks temperaments. Holerisks temperaments.
2.Dedzīgums, arī vitalitāte.
PiemēriLiels temperaments, sievišķīga valdzinājuma spēks un alkaina,.. gavilējoša dzīves mīlestība nav atdalāma no Elzas Radziņas mākslas.
Avoti: 7-2. sējums