tirdīt
tirdīt -u, -i, -a, arī -īju, -ī, -ī, pag. -īju; trans.
1.Neatlaidīgi, vairākkārt (kādam ko) jautāt. Mocīt (kādu) ar nepatīkamiem jautājumiem.
PiemēriKaut gan pasē bija rakstīts, kas es un no kurienes, mani tomēr tirdīja un pratināja, kamdēļ es, vienkāršs zemnieku puika, esot ģērbies pilsētnieku drēbēs un kamdēļ man galvā katliņš.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) izraisās psihisks nemiers, arī mokošs pārdzīvojums.
PiemēriTirdīt sevi ar atmiņām.
Stabili vārdu savienojumiSirdsapziņa tirda (arī moka, urda u. tml.).
2.1.intrans.
Piemēri..nemiers nerimās, tas tirdīja, urdīja, uzvandīja atmiņā notikumu pēc notikuma, seju pēc sejas..
Avoti: 7-2. sējums