trinkšķēt
trinkšķēt parasti 3. pers., trinkšķ, pag. trinkšķēja
trinkšēt parasti 3. pers., trinkš, pag. trinkšēja; intrans.; retāk
1.Radīt samērā augstu, parasti spalgu, skaņu (piemēram, par, parasti saspriegtiem, metāla priekšmetiem, plīstošiem stikliem). Atskanēt šādai skaņai. Strinkšķēt.
Piemēri..pēkšņi [tundrā] tu dzirdi zvaniņu skanam, tādu žēlu, raudulīgu balsi, nevis kā trijjūgam joņojot, kā samaņa bungu zvārguļiem trinkšķot, bet kā elsas raustoties..
- ..pēkšņi [tundrā] tu dzirdi zvaniņu skanam, tādu žēlu, raudulīgu balsi, nevis kā trijjūgam joņojot, kā samaņa bungu zvārguļiem trinkšķot, bet kā elsas raustoties..
- Būs balle Rundālē. Uz deju Ies vecvectēvi gaisu seju, Un lustras trinkšķēs: dziņ, dziņ, dziņ.
- ..mājās jau atkal trinkšķ telefons: zvana meitas krustmāte..
1.1.Radīt skaņas (par strinkšķināmiem stīgu instrumentiem).
PiemēriKokle trinkšķ.
- Kokle trinkšķ.
Avoti: 7-2. sējums