uzglūnēt
uzglūnēt -glūnu, -glūni, -glūn, pag. -glūnēju; intrans.
1.Glūnot (uz medījumu), gatavoties (tam) uzbrukt (par dzīvniekiem).
PiemēriMuris ir pelēkais runcis, kurš caurām dienām uzglūn zvirbuļiem....
- Muris ir pelēkais runcis, kurš caurām dienām uzglūn zvirbuļiem....
- Celmu, stumbru caurumos slēpās žiglās caunas, jo te netrūka nedz putnu, nedz sīku dzīvnieku, kam tās uzglūnēja.
2.niev. Ļauni, naidīgi skatoties (uz kādu), izsekot (tam). Ļauni, naidīgi skatoties (uz kādu), gatavoties uzbrukt (tam) – par cilvēku.
PiemēriAigars paskatās visapkārt, vai kāds nestāv un neklausās. Nolādēta sajūta! It kā visu laiku kāds uzglūnētu.
- Aigars paskatās visapkārt, vai kāds nestāv un neklausās. Nolādēta sajūta! It kā visu laiku kāds uzglūnētu.
- Mindaugs: Atgriezos no pusceļa, jo jutu, ka man uzglūn. Tagad man liekas, ka esmu pareizi darījis.
- Tātad atriebība? Pret ko? Uzglūnēt no egļu paceres un iešaut lodi mugurā tam jaunajam puisim, kas valgumā palīdzēja vilkt viņa laivu?
- pārn. «Es nemaz nesaprotu, kāpēc man visu laiku šķiet, ka mums uzglūn nezināmas briesmas,»
Avoti: 8. sējums