uzglūnēt
uzglūnēt -glūnu, -glūni, -glūn, pag. -glūnēju; intrans.
1.Glūnot (uz medījumu), gatavoties (tam) uzbrukt (par dzīvniekiem).
PiemēriMuris ir pelēkais runcis, kurš caurām dienām uzglūn zvirbuļiem....
2.niev. Ļauni, naidīgi skatoties (uz kādu), izsekot (tam). Ļauni, naidīgi skatoties (uz kādu), gatavoties uzbrukt (tam) — par cilvēku.
PiemēriAigars paskatās visapkārt, vai kāds nestāv un neklausās. Nolādēta sajūta! It kā visu laiku kāds uzglūnētu.
Avoti: 8. sējums