uzmutuļot
uzmutuļot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Mutuļojot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) — par putekļiem, dūmiem u. tml.
PiemēriAtskanēja sprādzieni, gaisā uzmutuļoja putekļu un zemju stabi.
1.1.trans.
PiemēriUzmutuļodams milzīgu putekļu mākoni nebruģētajā posmā, Kreislers apstājās blakām Kroslijam.
2.Iesākt mutuļot (par ūdenstilpi, viļņiem, ūdeni u. tml.). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, mutuļot.
Piemēri..uzmutuļoja [jūrā] viļņi, kurus vējš dzina pa priekšu negaisam, vēstot brāzmainas vētras tuvumu.
2.1.trans. Panākt, būt par cēloni, ka (ūdenstilpe, ūdens u. tml.) iesāk mutuļot. Panākt, būt par cēloni, ka (ūdenstilpe, ūdens u. tml.) īsu bridi, parasti spēcīgi, mutuļo.
Piemēri..ezeru uzmutuļoja neskaitāmas laivas.
2.2.pārn. Iesākt strauji, spraigi risināties (par notikumiem, norisēm). Īsu brīdi strauji, spraigi risināties.
PiemēriApkārtējā burzma, uzmutuļojusī dzīve, jaunie, krāsainie iespaidi viņu turēja agrāk nepazītā iekšējā sasprindzinājumā..
3.Spēji izraisīties (par psihisku stāvokli). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
Piemēri..manī atkal uzmutuļoja naids, es.. viņam vairākas reizes spēcīgi iesitu.
3.1.Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) — parasti par domām.
PiemēriManī uzmutuļoja joņainas domas: «Varbūt noprasīt: kurš te runās - jūs vai es?»
Avoti: 8. sējums