uzturēt
uzturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju; trans.
1.Nodrošināt (parasti nestrādājošu cilvēku) ar dzīvei nepieciešamo. Nodrošināt ar dzīvei nepieciešamo un aprūpēt.
PiemēriUzturēt trīs mazgadīgus bērnus.
1.1.Apgādāt ar barību, arī apkopt (dzīvnieku).
Piemēri«Kas man tavi kvieši? Es vistiņas ar garoziņām vien uzturu.»
1.2.Būt tādam, kas dod (kādam) iespēju nodrošināties ar dzīvei nepieciešamo.
Piemēri«Amatam ir zelta pamats,» tēvs savukārt skandināja. «Tas uzturēs gan jūs, gan jūsu ģimenes.»
2.Panākt, ka (kas, piemēram, celtne, telpa, ierīce, ceļš) saglabājas noteiktā kvalitātē lietošanai, izmantošanai.
PiemēriLabi uzturēt saimniecības ēkas.
Stabili vārdu savienojumiUzturēt kārtībā.
2.1.Panākt, būt par cēloni, ka (stāvoklis, darbība, process, piemēram, telpā, vidē) pastāv, saglabājas, turpinās noteiktā kvalitātē.
PiemēriUzturēt tīrību mājā.
2.2.Panākt, būt par cēloni, ka (stāvoklis, darbība, norise sabiedrībā) pastāv, saglabājas, turpinās noteiktā pakāpē.
PiemēriUzturēt kārtību pagastā.
2.3.Panākt, būt par cēloni, ka (psihisks vai fizioloģisks stāvoklis, īpašības, spējas u. tml.) pastāv, saglabājas, turpinās noteiktā pakāpē.
PiemēriUzturēt sevī možumu.
3.Šujot mazliet savilkt audumu, lai sašaurinātu, samazinātu (gatavojamā apģērba daļu).
PiemēriJa piediegtā apkakle met krokas, tas nozīmē, ka tā ir par garu vai piediegta neprecīzi, vai tās viens gals uzturēts - otrs izstiepts.
Stabili vārdu savienojumiUzturēt pie dzīvības.
Avoti: 8. sējums