uzvīties
uzvīties parasti 3. pers., -vijas, pag. -vijās; refl.
1.Vijoties uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) – par augiem, to daļām.
PiemēriPie mājeles durvīm auga apīņi, uzvīdamies līdz jumta korei..
- Pie mājeles durvīm auga apīņi, uzvīdamies līdz jumta korei..
- pārn. Dziesma uzvijas līdz snaudā grimušo koku galotnēm..
1.1.Uzvirzīties augšā lokveidā, līkločiem (piemēram, par dūmiem, tvaikiem, uguni).
PiemēriAiz krūmiem uzvijas gaisā putekļu mākonis..
- Aiz krūmiem uzvijas gaisā putekļu mākonis..
- Kūla dega jau prāvā klājienā. Uguns ielēca paegļu krūmā, dzeltenas strūkliņas uzvijās pa zariem.
1.2.Tikt uzvilktam (parasti par karogu).
PiemēriMājā uzvijās.. Latvijas karogs.
- Mājā uzvijās.. Latvijas karogs.
2.Atrasties, būt novietotam virzienā uz augšu (kur, līdz kurienei u. tml.) – par līkumainu ceļu, taku.
PiemēriAugstienē uzvijas šoseja, no pilsētas uz augšu slīd trosē iekārts vagoniņš.
- Augstienē uzvijas šoseja, no pilsētas uz augšu slīd trosē iekārts vagoniņš.
- Ceļš lokveidīgi uzvijās paprāvā kalnā..
3.Refl. → uzvīt. Tikt uzvītam.
Avoti: 8. sējums