uzzibsnīt
uzzibsnīt -īju, -ī, -ī, pag. -īju; intrans.
1.Iesākt zibsnīt (piemēram, par gaismas avotu, tā gaismu). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, zibsnīt.
PiemēriUzzibsnī zibens.
- Uzzibsnī zibens.
- Uzzibsnīja bākas ugunis.
- ..iestājās tumsa, jūra iegrima kā melnā bezdibenī. Tikai reizumis uzzibsnīja starmešu kūļi te vienā, te atkal otrā debess pusē..
- ..te vienā, te otrā logā uzzibsnī gaisma: Sīļonkulis sācis strādāt.
- «Es domāju, ka tu vēl atrodies kinostudijā!» viņa iesaucās, un kairajās ausu ļipiņās uzzibsnīja sudrabā iestrādāti [auskaru] rubīni.
1.1.trans. Panākt, būt par cēloni, ka (piemēram, gaismas avots, tā gaisma) iesāk zibsnīt. Panākt, būt par cēloni, ka (piemēram, gaismas avots, tā gaisma) īsu brīdi, parasti spēcīgi, zibsnī.
PiemēriUzzibsnīt spuldzi.
- Uzzibsnīt spuldzi.
- Uzzibsnīt gaismu.
1.2.pārn. Iesākt zibsnīt (par acīm, skatienu). Īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, zibsnīt.
PiemēriMartinsona acis uzzibsnīja. Te tiešām bija ilgi gaidītā izdevība..
- Martinsona acis uzzibsnīja. Te tiešām bija ilgi gaidītā izdevība..
1.3.pārn. Īsu brīdi spēji, spilgti izpausties (acīs, sejā) – par jūtām, pārdzīvojumu.
PiemēriJautrītes acīs uzzibsnīja niknums.
- Jautrītes acīs uzzibsnīja niknums.
- Mana mīļā, jauka darba kolēģa vaigs samācas, acīs uzzibsnī neslēpts piktums.
1.4.pārn. Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā atmiņā) – parasti par domām.
PiemēriViņš varētu arī neiet prom. Varētu palikt pavisam manā mazajā istabā. Reizēm tāda doma uzzibsnī.
- Viņš varētu arī neiet prom. Varētu palikt pavisam manā mazajā istabā. Reizēm tāda doma uzzibsnī.
- Jautājums uzzibsnī spēji..
- Atmiņā uzzibsnī neseni notikumi..
Avoti: 8. sējums