vārtīties
vārtīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Guļus griezties, velties, parasti no vieniem sāniem uz otriem.
PiemēriSuņi vārtās sniegā.
1.1.Guļot nemierīgi vāļāties, valstīties (parasti bezmiegā).
PiemēriUn Jēcis, sakrustojis rokas virs galvas, vaļējām acīm vārtījās uz kūtsaugšas pāri pusnaktij, domādams un gudrodams, ko iesākt.
1.2.Bezdarbībā, arī slimojot gulšņāt.
Piemēri«Kur tu biji?» - «Aizkāpu līdz fermai. Lai sievas neskauž, ka es pēļos vārtos, kamēr viņām rīta slaukšana,» Elma saka.
2.Gulšņāt, gulēt (netīrā vietā), parasti tā, ka kļūst netīrs.
Piemēri«Tu dancoji cauru nakti,» teica māte. «Tavi vilnas brunči pilni dadžu. Nez kur esi ložņājusi, vārtījusies.»
2.1.Mētāties, būt nekārtīgi nomestam (kur), parasti tā, ka kļūst netīrs.
PiemēriUn viņš izvilka no bikšu kules trīs vienrubļa gabalus, kas tur tāpat bez maka bij vārtījušies.
Avoti: 8. sējums