vīdēt
vīdēt vīdu, vīdi, vīd, pag. vīdēju (retāk vīdu, 1. konj.); intrans.
1.Būt redzamam, parasti neskaidri.
PiemēriTālumā vīd balta bura.
1.1.Dažviet, arī tikko parādīties, arī tikko manāmi būt redzamam.
PiemēriŠur tur pakrūmēs vīdēja zaļums, zili un dzelteni ziediņi..
1.2.Būt tikko manāmam, redzamam (par smaidu).
PiemēriViņa sejā vīd šķelmīgs smaids.
1.3.pārn. Tikko manāmi izpausties (parasti acīs, sejā) — piemēram, par jūtām.
Piemēri..sievietes acīs vīd bezgalīgas skumjas.
1.4.pārn. Tikko manāmi, arī neskaidri izpausties (parasti atmiņā, iztēlē, apziņā).
PiemēriManā iztēlē vīdēja tādi rakstniecības giganti kā Džeks Londons, Teodors Dreizers..
2.parasti 3. pers. Būt neskaidri nojaušamam, uztveramam, arī tikko jaušami izpausties (piemēram, par parādībām sabiedrībā, īpašībām).
PiemēriViņai miegs atnāca ātri. «Tādēļ ka esmu vairāk nogurusi nekā tu,» viņa teica. Aiz šī paskaidrojuma vīdēja norādījums uz vīra it kā vieglāko dzīvi..
Avoti: 8. sējums