vīterot
vīterot -oju, -o, -o, pag. -oju
vīterēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; retāk
1.Radīt mainīga augstuma dažādu skaņu virkni (par putniem).
Piemēri..cīruļi vīteroja gaisā tik līksmi..
1.1.pārn. Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
PiemēriVirtuvē grabēja kastroļi, šņāca tējas katliņš, Iva par kaut ko jautri vīteroja..
1.2.trans.
Piemēri«Dzīvei savi rēķini,» mēdza vīterot toreiz jauniņā, varen smuidrā dzirnavnieku Linda.
Avoti: 8. sējums