vaimanāt
vaimanāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.
1.Skaļi raudāt, žēloties (paužot bēdas, sāpes).
PiemēriAizveda abus nelaimīgos kādās mājās un nolika uz mūra, tur jau nabagu vieta! Sapa raudāja, elsoja un vaimanāja, bet Krišus sēdēja klusu uz mūra..
1.1.trans.
Piemēri..balss turpat vienā gabalā tikai klusu vaimanāja: «Vai Dieviņ, vai Dieviņ!»
1.2.pārn. Radīt gari stieptas skaņas (par vēju, vētru, arī vēja, vētras locītiem, lauzītiem, kokiem, zariem u. tml.); atskanēt šādām skaņām.
Piemēri..Pa klajiem dūmeņiem vējš vaimanā un sten.
1.3.pārn.; pareti Darbojoties radīt gari stieptas gaudojošas skaņas (piemēram, par sirēnu).
Piemēri..milzīgs liesmu spoks mēdījās ar debesīm. Sāka vaimanāt sirēnas. Trakodami skrēja ugunsdzēsēju spēkrati.
2.Skaļi, pārmērīgi žēloties, gausties.
PiemēriCilvēkam dzīve izrādās daudzreiz pavisam nepanesama un grūta, tā, ka nevar beigt par viņu žēloties un vaimanāt..
2.1.trans.
Piemēri..puika vaimanāja, ka vecāmāte viņam situsi..
3.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas stieptas balss skaņas (par putniem, parasti ūpjiem, pūcēm).
PiemēriVecajā liepā pie vārtiem sāk klusi vaimanāt pūce.
Avoti: 8. sējums