valšķīgs
valšķīgs -ais; s. -a, -ā
valšķīgi apst.
1.Tāds, kas izturas koķeti, draiskulīgi, arī mazliet viltīgi.
PiemēriPēc Solveigas un Grietiņas, un Džuljetas Lilita Bērziņa pārtapa valšķīgajā, izsmējīgajā skaistulē Jūlijā - grāfienē Imperiālijā F. Šillera jaunības gadu traģēdijā «Fiesko».
- Pēc Solveigas un Grietiņas, un Džuljetas Lilita Bērziņa pārtapa valšķīgajā, izsmējīgajā skaistulē Jūlijā - grāfienē Imperiālijā F. Šillera jaunības gadu traģēdijā «Fiesko».
- Viņa vairs nebija tik aušīga kā toreiz, kad mēdīja mani.. Valšķīga un draiska gan.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriValšķīgi smiekli.
- Valšķīgi smiekli.
- Valšķīgs solījums.
- Vita izturējās skaļi un pasvītroti valšķīgi, it kā tīšām pūlēdamās izrādīties banālāka.., nekā patiesībā bija.
- Ribings noliecās pār galdu - sejā tam izzuda valšķīgais smaids, acis kļuva cietas un asas.
- Melnīgsnēja seja, vaigiem vēl bērnišķīgs apaļums, bet lūpas sārtas un valšķīgas.
- «Esi mierīga, Elziņ! Šis kungs, cik es saprotu, grib tev tikai labu.».. - «Tikai labu!» žandarms iesmējās valšķīgi un tīšām skaļi..
Avoti: 8. sējums