vaukšķēt
vaukšķēt parasti 3. pers., vaukšķ, pag. vaukšķēja
vaukšēt parasti 3. pers., vaukš, pag. vaukšēja; intrans.; sar.; retāk
Ilgstoši, arī apnicīgi riet (par suni).
PiemēriSlinki vaukšķēja Malcānu suņi, sasaukdamies no vienām mājām uz otrām.
- Slinki vaukšķēja Malcānu suņi, sasaukdamies no vienām mājām uz otrām.
- Plušķis, smalki vaukšķēdams, lēca pie ziediem..
- Paskrējās [suns] uz mežmalu un vaukšķēja - tā rupji,.. kā rej medību suns, saodis nevis kaut kādu sīkmani, bet lielu zvēru...
- pārn. Krītot Līcītis dzirdēja, kā vaukšķēja šķembas.
Avoti: 8. sējums