vecums
vecums -a, v.; parasti vsk.
1.Cilvēka pēdējais dzīves posms, kas sākas pēc spēka gadiem. Ar novecošanu saistītais cilvēka stāvoklis šajā posmā.
PiemēriVecuma nespēks.
Stabili vārdu savienojumiSirms vecums. Vecuma dienas. Vecuma galā.
1.1.Ar novecošanos saistīts organisma (dzīvnieka, auga) eksistences pēdējais posms. Ar novecošanos saistītais organisma stāvoklis šajā posmā.
Piemēri..šis mežs ir gluži neskarts, koki krīt no vecuma, pāri aug jauni.
2.Laikposms, kas ir pagājis kopš cilvēka mūža sākuma un ko parasti izsaka laika mērvienībās.
Piemēri..mātei malku esmu skaldījis jau no sešu gadu vecuma.
2.1.Laikposms, kas ir pagājis kopš organisma (dzīvnieka, auga) eksistēšanas sākuma un ko parasti izsaka laika mērvienībās.
PiemēriĀpši var nodzīvot līdz 15 gadu vecumam.
2.2.Laikposms, kas ir pagājis kopš (kā, piemēram, parādības, priekšmeta) rašanās, izveidošanas un ko parasti izsaka laika mērvienībās.
Piemēri..automatizēto un mehanizēto līniju vidējais vecums bija 6,6-7,3 gadi.
2.3.savienojumā ar apzīmētāju Posms (kā) dzīvē, eksistencē, kuram ir raksturīgas noteiktas īpašības, pazīmes.
PiemēriPensijas vecums.
Stabili vārdu savienojumiĢeoloģiskais vecums. Pārejas vecums (arī laiks).
2.4.lok.: vecumā, apst. nozīmē Stāvoklī, kad kopš mūža, eksistences sākuma ir pagājis noteikts, parasti laika mērvienībās izteikts, laikposms.
Piemēri..vai tad mācītājs Stūris piecdesmit divu gadu vecumā vairs nedrīkstēja dzīvot un būt mazliet laimīgs?
3.Nolietojums, kas radies kādā, parasti ilgākā, laikposmā.
PiemēriAiz vecuma zemē iegrimušās, no ārpuses apšūtās dzīvojamās ēkas.. mirgoja braucējiem pretī..
Avoti: 8. sējums