velēt
velēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Vairākkārt sitot, parasti ar vāli, tīrīt, mazgāt (ko), arī darīt (audumu) mīkstu.
PiemēriSenāk izmazgātus kreklus velēja ar koka vāli.
- Senāk izmazgātus kreklus velēja ar koka vāli.
- Velē, māsa, ko velē, Velē baltus brāļu kreklus!
- Kādu dienu saimniece sasauca visas sievas, sakrāva ratiņos vecos un jaunos audeklus un aizveda tos velēt upītes malā.. Sārmā izmērcētos garos linu audumus izstiepa uz soliem, sievas atrotīja rokas - un sākās velēšana rakstā..
1.1.intrans.
PiemēriŪdens malā kāda sieviete velē. Ap viņu kaudžu kaudzēm sakrauti slapji veļas gabali.
- Ūdens malā kāda sieviete velē. Ap viņu kaudžu kaudzēm sakrauti slapji veļas gabali.
2.sar. Sist, dauzīt.
PiemēriTautu dēls.. velē savu kumeliņu.
- Tautu dēls.. velē savu kumeliņu.
- Osiene tikai velēja savu sliņķi..
2.1.intrans.
PiemēriSkaļi un jautri velēja ar vālīti mājās saucēja: viņas vālītes skaņas plūda pāri norām un pāri ezeram un sasniedza ganāmo pulku, kas tūliņ sāka kustēties.
- Skaļi un jautri velēja ar vālīti mājās saucēja: viņas vālītes skaņas plūda pāri norām un pāri ezeram un sasniedza ganāmo pulku, kas tūliņ sāka kustēties.
Avoti: 8. sējums