vergot
vergot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Būt, strādāt par vergu (1).
PiemēriAi, mokas tropu līdzenumos, Ai, melno ciltis! Ilgi tām Bij vergot lemts kokvilnas krūmos Zem plantatoru pātagām.
2.Esot (kāda, kā) politiskā, ekonomiskā u. tml. atkarībā, pakļautībā, smagi strādāt bez pienācīgas atlīdzības vai pilnīgi bez tās (par tautu, sabiedrības grupu, arī indivīdu.).
Piemēri«Šai svešinieku kundzībai viendien jādara gals - un āmen!» Jānis iebrēcās, paceldams dūri. «Diezgan viņiem vergots!»
2.1.Daudz un smagi strādāt, parasti, negūstot sev nekādu labumu.
PiemēriTrīsdesmit gadu viņš bija vergojis uz savas zemes, līdis līdumus, lauzis celmus un susinājis sūnekli gar upi.
Avoti: 8. sējums