vergot
vergot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Būt, strādāt par vergu (1).
PiemēriAi, mokas tropu līdzenumos, Ai, melno ciltis! Ilgi tām Bij vergot lemts kokvilnas krūmos Zem plantatoru pātagām.
- Ai, mokas tropu līdzenumos, Ai, melno ciltis! Ilgi tām Bij vergot lemts kokvilnas krūmos Zem plantatoru pātagām.
2.Esot (kāda, kā) politiskā, ekonomiskā u. tml. atkarībā, pakļautībā, smagi strādāt bez pienācīgas atlīdzības vai pilnīgi bez tās (par tautu, sabiedrības grupu, arī indivīdu.).
Piemēri«Šai svešinieku kundzībai viendien jādara gals - un āmen!» Jānis iebrēcās, paceldams dūri. «Diezgan viņiem vergots!»
- «Šai svešinieku kundzībai viendien jādara gals - un āmen!» Jānis iebrēcās, paceldams dūri. «Diezgan viņiem vergots!»
- Elle, elle kunga rija, Vergi mani bāleliņi: Div' naksniņas es vergoju, Trīs naksniņas bāleliņi.
- «Diezgan esmu vergojis savai ģimenei, par visiem gādādams. Dēlam vajag divriteni, tādu, kur var muguru atspiest. Meitai jājamstundas.»
- pārn. ..kartupeļi.. piemājas dārziņā ieauguši nezālēs tā, ka tuvākie kaimiņi sāk protestēt pret šādu balandu invāzijas perēkli. Vainīgais tikai atbild, ka viņš neiešot savam vēderam vergot.
2.1.Daudz un smagi strādāt, parasti, negūstot sev nekādu labumu.
PiemēriTrīsdesmit gadu viņš bija vergojis uz savas zemes, līdis līdumus, lauzis celmus un susinājis sūnekli gar upi.
- Trīsdesmit gadu viņš bija vergojis uz savas zemes, līdis līdumus, lauzis celmus un susinājis sūnekli gar upi.
- «Visi to vien zina, kā rokas klēpī turēt. Tad man tādus Purgaiļus nevajag. Kuro gadu es tajos jau vergoju, atelpas nepazīdams, pēdējās bikses esmu noplēsis - man pietiek!»
Avoti: 8. sējums