vervelēt
vervelēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; sar.
1.Neskaidri, parasti ātri, runāt.
PiemēriDreimanis atkal kaut ko kladzina aizmugurē. Dievs ij kārtīgas valodas nav iedevis, vervelē kā tītars, ātri un nesaprotami.
- Dreimanis atkal kaut ko kladzina aizmugurē. Dievs ij kārtīgas valodas nav iedevis, vervelē kā tītars, ātri un nesaprotami.
- Vienīgi nemiera pilni jaunieši vervelēdami klīda pa trotuāriem..
- Kustinādams bālās lūpas, Tālivaldis dusmīgi vervelēja.. Es atkārtoti secināju, ka zēns makten piedzēries.
1.1.trans.
Piemēri«Vai! Man kaut kas uzpilēja,» pēkšņi iespiedzas skuķis. - «Man ar, man ar!» vervelē puika.
- «Vai! Man kaut kas uzpilēja,» pēkšņi iespiedzas skuķis. - «Man ar, man ar!» vervelē puika.
Avoti: 8. sējums