vijole
vijole -es, dsk. ģen. -ļu, s.
Visaugstākā reģistra stīgu lociņinstruments ar četrām stīgām.
PiemēriVijoles atslēga.
- Vijoles atslēga.
- Vijoles lociņš.
- Skaņdarbs vijolei.
- Vingrināties vijoles spēlē.
- Tautu sadzīvē [16. un 17. gadsimtā] ieviesās vairāk jaunu instrumentu: mūsu klavieru priekštecis klavesīns, vijole, vēlāk - klavieres.
- Aizskarot uzvilktu vijoles, ģitāras, kokles vai kāda cita stīgu instrumenta stīgu, tā sāk vibrēt, un vibrācijas rezultātā gaisā rodas skaņu viļņi.
- Man patika vijoles skaņas, pat ja to čīgāja, kā laukos zaļumballē biju dzirdējis.
- pārn. Sienāzi, sienāzi, nospēlē uz vislepnākās vijoles vējā vīstošo vasaru.
Stabili vārdu savienojumiPirmā vijole. Spēlēt pirmo vijoli.
- Pirmā vijole idioma — sar. Cilvēks, kas ir galvenais, vadošais, arī noteicējs (kur, kādos apstākļos).
- Spēlēt pirmo vijoli idioma — sar. Būt galvenajam, vadošajam, arī noteicējam (kur, kādos apstākļos).
- Vijoles koncerts — Vijoļkoncerts.
- Vijoles mūzika — Vijoļmūzika.
Avoti: 8. sējums