vija
vija -as, s.
1.Garens vijums, savīta virkne (parasti no ziediem, zaļumiem kā izgreznošanai). Vijīgu augu, to daļu garens kopums. Arī vītne1.
PiemēriRožu vija.
1.1.Vīte [1] (1).
PiemēriPupu vija.
1.2.pārn. Vijīga (kā, piemēram, dūmu, ūdens) plūsma.
PiemēriUn te [dzirnavās] ir ratu kambaris, Zem kājām mums drebēja sijas. Un vairs es dzirdēju tikai Šalcošas ūdeņu vijas.
2.Rinda, ko veido tuvu (parasti neregulārā atstatumā) esoši cilvēki (retāk dzīvnieki), kurus saista, piemēram, kopīgas funkcijas, kopīga darbība.
PiemēriDzērvju vija.
2.1.Vienveidīgu, parasti cits ar citu saistītu, priekšmetu virkne.
Piemēri..mani vairs nesaista ielas pat ar vakara spuldžu krāsaino viju.
2.2.Savstarpēji saistītu vārdu, melodiju u. tml. virkne.
PiemēriDeju vija.
2.3.Savstarpēji saistītu parādību, norišu, faktu u. tml. virkne. Arī secīgu, parasti savstarpēji saistītu, laikposmu virknējums.
PiemēriDienu vija.
3.Viengadīga parazītiska nezāle bez lapām un saknēm, bet ar vijīgu, pavedienveidīgu, kailu stublāju un piesūcekņiem, kas iesūcas saimniekaugā.
PiemēriMārsilu vija.
3.1.dsk.; bot. Augu dzimta, pie kuras pieder parazītiski augi ar tieviem bezhloroflila stublājiem un pušķos sakārtotiem sīkiem ziediem.
4.novec. Žogs, kas pīts, piemēram, no lokaniem zariem, krūmiem.
PiemēriKārklu vija.
Avoti: 8. sējums