virskundzība
virskundzība -as, s.; parasti vsk.
1.Augstākā, noteicošā vara, kas pakļauj, izmanto (piemēram, kāda tautu, teritoriju). Stāvoklis, kam raksturīga šāda vara.
PiemēriPizarro.. aicināja peruāņus atzīt spāniešu karaļa virskundzību.
2.Stingra pakļaušana (savai varai, gribai). Stingrs, noteicošs stāvoklis (pār kādu).
Piemēri..vēl nebija [skolēni] izbaudījuši meistaru virskundzību, un tādēļ tiem kaulos bija vēl ļoti daudz zaļas vaļības.
Avoti: 8. sējums