virskundzība
virskundzība -as, s.; parasti vsk.
1.Augstākā, noteicošā vara, kas pakļauj, izmanto (piemēram, kāda tautu, teritoriju). Stāvoklis, kam raksturīga šāda vara.
PiemēriPizarro.. aicināja peruāņus atzīt spāniešu karaļa virskundzību.
- Pizarro.. aicināja peruāņus atzīt spāniešu karaļa virskundzību.
- «Mēs, latvieši, protam sīksti izturēt, un, ja tas tā nebūtu, svešas virskundzības mūs jau sen būtu asimilējušas.»
- «Dieva bruņinieku» karš pret pagāniem bija beidzies, bet sākās ilgstošs karš starp ordeni un Rīgas arhibīskapu virskundzības dēļ pār Rīgu.
2.Stingra pakļaušana (savai varai, gribai). Stingrs, noteicošs stāvoklis (pār kādu).
Piemēri..vēl nebija [skolēni] izbaudījuši meistaru virskundzību, un tādēļ tiem kaulos bija vēl ļoti daudz zaļas vaļības.
- ..vēl nebija [skolēni] izbaudījuši meistaru virskundzību, un tādēļ tiem kaulos bija vēl ļoti daudz zaļas vaļības.
- ..šajā dokumentā nav konstitucionēta nevienas partijas un nevienas personas virskundzība..
- pārn. Dzīvo tie dzejoļi, kuros dzejnieki patur virskundzību pār aizgūtajiem tēliem, iekļauj tos paši savos dzejas mērķos un ideālos, savas daiļrades specifikā..
Avoti: 8. sējums